1959 - 1963
1964 - 1968
1969 - 1973
1974 - 1978
1979 - 1983
1984 - 1988
1989 - 1993
1994 - 1998
1999 - 2003
2004 - 2008
2009 - ...

Rakstīt ziņojumu 
 
Pavediena vērtējums:
  • 0 balsis - 0 vidējais
  • 1
  • 2
  • 3
  • 4
  • 5
LU MII zinātnieku apaļā galda diskusija. Turpinājums
11-07-2009, 04:43 PM (Šo ziņojumu pēdējo reizi modificēja: 11-07-2009 06:32 PM redaktors.)
Ziņojums: #1
LU MII zinātnieku apaļā galda diskusija. Turpinājums
LU MII zinātnieku apaļā galda diskusija apaļās jubilejas priekšnojautās
jeb mazliet netradicionāli par tradicionālo matemātiku

Diskusijas 1. daļu iespējams atrast ŠEIT.


G. Kļaviņa: – Pārejot pie kvantu datoru tēmas, gribētu tikai padalīties ar savām asociācijām, kad jau ļoti sen, šķiet, tūkstošgades mijā, žurnālā Sakaru Pasaule parādījās pirmais profesora Freivalda un vēlāk arī Jura Smotrova raksts par kvantu datoriem, kurš pilnīgi satricināja visus manus priekšstatus par tehnoloģiju nākotni. Kopš tā brīža es laiku pa laikam mūsu nozares speciālistiem esmu jautājusi: nu, kā sokas ar kvantu datoru, cik tālu esam tikuši? Apmēram pirms gada uzzināju, ka nu jau tā atmiņa esot seši biti...

J. Borzovs: – Tagad jau būs ir kādi padsmit.

G. Kļaviņa: – Tātad par kvantu datoru. Cik tālu esat tikuši Latvijā un kas notiek pasaulē?

R. M. Freivalds: – Informātika vai, citiem vārdiem, datorzinātne, pretēji publikas vispārējam viedoklim nepavisam nav zinātne par datoriem, tāpat kā astronomija nav zinātne par teleskopiem. Tā ir zinātne par to, kā notiek rēķināšanas, domāšanas vai informācijas apstrādes process. Informācija un domāšana, kā zināms, ir ne tikai par skaitļiem, bet par daudz ko, par lielumiem ļoti plašā nozīmē. Tātad, kā notiek informācijas apstrāde? Ja šo jautājumu uzdotu inženierim, viņš stāstītu par skaitļošanas tehnikas dzelžu vēsturi, un viņam būtu pilnīga taisnība. Ja to pašu pajautātu matemātiķim, viņš stāstītu par to, ka bija tāds Alans Tjūrings, kurš izdomāja pirmo matemātisko modeli skaitļošanas mašīnās, bet viņš bija ar matemātisko izglītību, un pirmie lietojumi bija jau pirms otrā pasaules kara. Tjūrings pieprasīja naudu, lai uzbūvētu datoru un ar tā palīdzību censtos atrisināt jautājumu, vai Frīdmana hipotēze ir patiesa vai ne. Vēl viens cilvēks ar tīri matemātisku izglītību Šenons, kurš plašai publikai zināms ar to, ka izdomāja to, ko šobrīd sauc par informācijas teoriju. Īstenībā tā bija informācijas pārraide trokšņainā vidē. Jau minētais Andrejs Kolmogorovs – visi viņu sauc par matemātiķi, bet viņa ieguldījums datorzinātnē ir vienkārši milzīgs. Tā varētu turpināt un turpināt.
Bet no dzelžu viedokļa – man gan nav piemērotu attēlu par pašām pirmajām skaitļošanas mašīnām, kurām tiem laikiem bija nenormāli liela atmiņa – 2 kilobaiti – tur ietilpa ieejas dati, programmas u.c. Tie bija tie laiki, kad tapa jau minētā mērkaķu dresēšanas programma. Šobrīd tas šķiet vienkārši smieklīgi. Toreiz cilvēki, entuziasma pārpilni, īstenībā būvēja jaunu dzīvi, kurā mašīnas varēs domāt. Tas bija kas līdzīgs vēsturiskajam vētru un dziņu laikam. Ļoti labi atceros laiku, kad bija šādas milzīgas skaitļošanas mašīnas (skatīt attēlu), te redzami arī daži no maniem tagadējiem kolēģiem – mazliet jaunāki. Bet tā jau tagad ir vēsture.
Runājot par kvantu datoriem, tā, no vienas puses ir nākotne, bet, no otras puses, reāla tagadne. Eksistē komerciāli strādājoša firma D-wave, par kuru ir maz zināms. Teorētiķi par to visai skeptiski saka, ka tā piedāvā tikai tādas lietas, ko var risināt arī ar tradicionālajiem datoriem. Nevar zināt, kas viņu mašīnās ir iekšā, viņi savus kvantu datorus nepārdod, tikai izīrē.
Manā rīcībā ir foto, kur mūsu maģistrante Olga Mašinska Kanādā, Vaterlo universitātē ir pie reāli strādājoša kvantu datora prototipa (skatīt attēlu). Tam ir atmiņa kādi padsmit kvantu biti. Tas gan ir nožēlojami maz, bet, runājot par miniaturizāciju, tur viens procesors ir viena molekula, turklāt, nevis pārāk liela, bet pietiekami maza organiskā molekula. Neiedziļinoties tehniskajās niansēs, teikšu tikai, ka uz šīs bāzes jau darbojas kriptogrāfija. Šveicē visi – pat municipālo vēlēšanu – dati tiek pārraidīti pa optiskajiem sakaru kanāliem uz centrālo vēlēšanu iecirkni un nošifrēti ar kvantu kriptogrāfijas metodēm. Eksistē bankas, kas arī izmanto kvantu datorus. ASV samērā daudz valsts iestāžu strādā ar kvantu tehnoloģijām.

G. Kļaviņa: – Bet tā taču vēl nav ikdiena, tie ir īpaši gadījumi vai īpašas iestādes.

R. M. Freivalds: – Tiem, kas var neskaitīt naudu, viss darbojas, bet izmaksas ir pietiekami lielas, lai tas būtu masveida produkts. Cik maksā – nezinu un principā negribu zināt. Tomēr varu droši teikt, ka datorzinātnei pieder ne tikai šodiena (jau tagad ir daudz advancēto projektu), bet arī nākotne.
Ņemiet vērā, ka mēs esam tik ļoti pieraduši pie digitālajiem datoriem, ka mums šķiet – visu var adekvāti nokodēt ar nullēm un vieniniekiem. Tas pats kāmīšu piemērs, manuprāt, pierāda, ka tur nekādi nevar ar nullēm un vieniniekiem, tur ir jābūt arī kam citam. Te ir viena no daudzām ķīmiskajām rūpnīcām, kurā arī visus procesus nevar aprakstīt ar nullēm un vieniniekiem (skatīt attēlu). Ļoti vienkāršots dzīvas šūnas modelis izskatās šāds (skatīt attēlu). Nav tā vienkārši – klikš, klikš, nulles un vieninieki –, bet šūnas līmenī notiek informācijas apstrāde jeb DNA computing. Kā apstrādāt šķidru informāciju? Mums vēl nav adekvātu matemātisku modeļu, bet šūna īstenībā ir vēl sarežģītāks – šūnas membrānas –, atkal stipri vienkāršots modelis. To sauc par membrane computing.

G. Kļaviņa: – Kā Latvijā ir pavirzījies uz priekšu kvantu skaitļošanas projekts? Ja jau amerikāņi tos izmanto tik slepeniem mērķiem, tad jau gandrīz sanāk, ka katrai valstij pašai jāizstrādā savi prototipi? Vai tomēr ne?

R. M. Freivalds: – Tā nav. Vispirms jau mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, bet zinātne jau sen ir daudz tālāk integrēta, un neviens nešķiro, vai konkrētais zinātnieks ir no Kanādas, no ASV, Izraēlas vai Latvijas. Zinātnei nav tēvzemes, lai gan zinātniekiem ir.

J. Borzovs: – Kamēr zinātnieks strādā, piemēram, ASV vajadzībām, ir vienalga, kur viņš dzīvo.

G. Kļaviņa: – Par nākotni – kā matemātika saistās ar citām tautsaimniecības nozarēm, ar mūziku, ar medicīnu (piemēram, nanomedicīna) utt.?

R. Balodis-Bolužs: – Institūtā daudz domājam, kā atrast interesantas tēmas un iegūt ne vien interesantu, bet arī noderīgu, praktiski izmantojamu rezultātu. Tās ir starpdisciplināras tēmas, kur kopā savienojas divas nozares. Datoriķu un filologu kopdarbībai datorlingvistikas* jomā mūsu institūtā ir ļoti senas tradīcijas. No vienas puses, darbojas datoriķi, no otras – profesionāli filologi, kuri mūsu institūtā ar šo tēmu veiksmīgi strādā. Aktīvi meklējām risinājumus arī citiem starpnozaru projektiem. Uz to mudināja arī jauno zinātnieku konkurss. Lielākas aktivitātes ir divos projektos. Viens no tiem ir datormūzika (kopā ar Latvijas Mūzikas akadēmiju), kur izmantotas dažādas pieejas. Tā ir aktuāla tēma ar praktisku lietojumu lielos masu pasākumos. Nesen Lionā notika liels IT kongress, kur bija sabraukuši ap 4000 cilvēku, tur bija arī saviesīgs vakars, kura centrālais kultūras notikums bija datormūzika, kas bija vizuāli papildināta ar datorgrafiku. Komponēšanas metodes datorā ir pilnīgi citādākas, šādu mūziku ar notīm vairs pat nevar pierakstīt, jo komponēšanas metode reducējas uz skaņu improvizāciju no skaņu fragmentiem digitālajā skaņu datubāzē. Skaņai vēl pievieno datorgrafiku, un to atskaņo ballītēs – tagad tas ir ļoti moderni. Šādu datormūzikas lekciju kursu mūsu speciālisti plāno sagatavot arī Mūzikas akadēmijas studentiem. Viņiem ir laboratorija, kur to var sagatavot un novadīt lekcijas. Viņus tas interesē, tāpat arī mūsu datoriķus un matemātiķus.
Otrs projekts top sadarbībā ar filozofiem un juristiem. Runa ir par mūsdienīgu digitalizētu izziņas teoriju, kura interesē arī filozofus. Šāda izziņas teorija balstās uz formāliem jēdzieniem, saiknēm starp jēdzieniem. Nākotnē mēģināsim apvienot filozofu, juristu un datoriķu pētījumus.

G. Kļaviņa: – Vai šī teorija ir saistīta ar juridisko datubāzu meklētājiem? Kā tā darbojas?

R. Balodis-Bolužs: – Ne gluži. Konkrētā projekta ideja bija risināt meklēšanas problēmas, kas nav pasaulē atrisinātas. Piemēram, šobrīd ar Google vai Sietu un pat ar NAIS var sameklēt juridiskus dokumentus pēc konkrētiem nosaukumiem vai datumiem. Mūsu izstrādātā metode paredz citus meklēšanas principus. Ir samērā daudz jēdzienu, kas dažādos oficiālos dokumentos ir dažādi nosaukti, tāpēc mēs piedāvājam meklēšanu pēc saistītiem jēdzieniem, nevis pēc konkrēta atslēgas vārda.

G. Kļaviņa: – Vai jums ir arī līdzīgi ar medicīnu saistīti projekti?

R. Balodis-Bolužs: – Jā, par tiem atbild Guntis Bārzdiņš. Risināmā problēma: medicīniskie dati ir ievadīti datubāzē, ar klasiskajām datubāzes programmatūras metodēm tās var pasūtīt programmētājam un pēc kāda laika izvilkt datus laukā. Mūsu projekta praktiskais uzstādījums ir, ka mediķis var rakāties pa datubāzēm, pat nepārzinot datoriku.
Šobrīd mēģinām radīt tādu infrastruktūru Latvijā, kur medicīnas un biomedicīnas datubāze būtu veidota pēc vienotiem principiem, integrēta vienotā vidē, kas būtu pieejama visiem pētniekiem, kas ar to nodarbojas.

G. Kļaviņa: – Vai LU MII jau ir kāds apstiprināts Eiropas Savienības projekts par šīm tēmām?

I. Opmane: – Mēs strādājam pie vairākām tēmām Eiropas projektos, lai izveidotu Latvijā zinātnes e-infrastruktūru – līdzīgu, kā to veido citās Eiropas valstīs. Šobrīd visilgāk ir uzkrāta pieredze, kopā veidojot akadēmisko datortīklu (GEANT projekti), izveidota Eiropā sertificēta GRID infrastruktūra projektā Baltic Grid un Eiropas Grid iniciatīvās, valodu resursu infrasruktūras izveide Clarin projektā. Šobrīd esam sākuši aktivitātes, lai kļūtu par līdztiesīgu Eiropas projektu partneri biomedicīnas e-infrastruktūrai.

R. Balodis-Bolužs: – Eiropā ir definētas šīs zinātnes infrastruktūras, 44 no tām ir prioritāras un pavisam Eiropā ir identificētas 300 infrastruktūras. Biomedicīnā vien ir kādas desmit, svarīgākās ir sešas. Mēs gribētu ar savu pieteikumu iekļūt tajās sešās – prioritārajās.

J. Bārzdiņš: – Papildinot Rihardu, gribētu mūsu institūta atpazīstamību Latvijas mērogā saistīt ar semantiskā tīmekļa tehnoloģijām. Kā zināms, internets Latvijā pirmo reizi ienāca caur mūsu institūta ēku (Latnet) un man gribētos cerēt, ka arī semantiskā tīmekļa tehnoloģijas ienāks Latvijā caur šo māju, jo mēs jau esam ļoti tālu ar to tikuši.

G. Kļaviņa: – Varbūt jūs varētu īsi raksturot, kas ir semantiskā tīmekļa tehnoloģija.

J. Bārzdiņš: – Tas gan nav mūsu izdomājums. Pirmā publikācija, kura izsauca lielu ažiotāžu pasaulē, parādījās 2001. gadā. Viens no tās autoriem bija Tims Berners-Lī, ļoti pazīstams cilvēks, kurš uzskatāms par globālā tīmekļa idejas autoru. Semantiskā tīmekļa veidotāji saprata, ka problēma ir ne tik daudz tehnikā, bet kur citur: tai valodā, ar kuras palīdzību mēs varam aprakstīt savas zināšanas. Tāpēc šobrīd semantisko tīmekli vairāk saista ar tādām tēmām kā ontoloģija, kas ir līdzeklis zināšanu aprakstīšanai. Rihards runāja par juridisko zināšanu pasauli. Tagad daudzviet sākas ļoti intensīvas ontoloģiju valodu izstrādes, to eksperimentālas pārbaudes utt. Izrādījās, ka tās labi saiet kopā ar modelēšanas valodām, ka turpat vien esam nonākuši, ejot dažādos virzienos. Primārā problēma ir atrast labu valodu, ar kuru var aprakstīt zināšanas, – gan jau tad tālāk datoriķi un programmētāji tiks galā, pakāpeniski attīstot arī tehnoloģiju. Tā ir joma, kurā mēs strādājam ļoti intensīvi.
Rihards minēja medicīnas datus. Tradicionāli medicīniskie reģistri tiek aprakstīti datubāzu valodā, kuru saprot tikai programmētāji. Lai dabūtu no tām kaut ko laukā, viņiem vajag programmētāju palīdzību. Turpretī semantiskajā tīmeklī primārais ir nevis pats tīmeklis, bet ontoloģijas un to apkalpošana ar datora palīdzību. Tur pats mediķis pieprasa datus un uzreiz zina, ko jautāt un pats tiek ar visu galā – bez programmētāja. Tātad šīm ontoloģiju valodām ir jābūt saprotamām attiecīgās nozares speciālistiem.
Vēl nesen saņēmu kārtējo žurnāla ACM Communication numuru, kurā viens no rakstiem bija tieši par to, ka tradicionālās datu bāzes savu mūžu ir nodzīvojušas. Tātad datus vajag glabāt citādāk – atbilstoši ontoloģijām. Šobrīd, ņemot vērā mūsu tehnikas iespējas un operatīvās atmiņas apjoma pieaugumu, ar šo metodi ir iespēja rast pilnīgi citu pieeju – atbilstoši ontoloģijām, pa tiešo. Tieši to mēs šobrīd darām – uz reālās medicīnisko reģistru bāzes – mēģinām ieviest šīs jaunās tehnoloģijas, pārprogrammējam atbilstoši ontoloģijām. Šie eksperimenti ar reāliem medicīniskajiem reģistriem ir pierādījuši savu dzīvotspēju. Domāju, ka tā ir iniciatīva, ar kuru būtu jāiet visas Latvijas valsts mērogā – valstisko reģistru līmenī. Tiesa tur vēl jārisina vairāki jautājumi, kā, piemēram, personas datu aizsardzība, piekļuves tiesību problēma u.c. Jāuzraksta arī normāla, visiem saprotama ontoloģija visos valsts reģistros, lai katrs ierēdnis varētu to saprast un vajadzīgo informāciju ātri atrast.

G. Kļaviņa: – Ja, piemēram, tagad pāriet uz jauna tipa/jaunas paaudzes reģistriem, vai tas nenozīmē, ka šie reģistri ir jāveido pilnīgi no jauna un vai tās nav ļoti lielas izmaksas?

J. Bārzdiņš: – Nē, nekādā gadījumā šīs jaunās tehnoloģijas neatmet esošās datu bāzes un informatīvās sistēmas. Tā ir tikai virsbūve. Tur darbojas divas tehnoloģijas. Pa nakti dati tiek iemesti t.s. RDF datu bāzēs, kas atbilst ontoloģijām (tas ir dārgs process), – tās ir ļoti ātrdarbīgas tehnoloģijas. Otra tehnoloģija ir tāda, ka mēs uz šīm esošajām datu bāzēm varam skatīties caur ontoloģiju brillēm – arī tur šobrīd tiek izstrādātas tehnoloģijas, bet tā ir tikai virsbūve – lai mēs ātri tiktu pie visiem vajadzīgajiem datiem – ne tikai pie tiem, kādus varēja iegūt ar veco sistēmu.

G. Kļaviņa: – Tātad tā īstenībā būs ļoti demokrātiska sistēma, kas būs pieejama un saprotama visiem lietotājiem, ne tikai saujiņai gudrinieku un programmētāju.

J. Bārzdiņš: – Valsts ierēdņi varēs risināt arī dažādus ekonomiskos jautājumus. Arī tā bija semantiskā tīmekļa ideja, ka, izmantojot vienoto identifikatoru sistēmu, kuru sauc par URI, varam šos reģistrus vienkārši apvienot caur vienoto identifikatoru sistēmu. Pašlaik notiek šo tehnoloģiju pārbaude, kas ir ļoti veiksmīga.

R. Balodis-Bolužs: – Es gribētu papildināt. Mums ir sadarbība par e-pārvaldi un augustā bija atklāta prezentācija. Šobrīd reālā praktiskā darbība, kas ir iespējama, ir apzināt šo problēmu Eiropas līmenī. Proti, ES dalībvalstīs ir katrai sava informācijas e-pārvaldes un reģistru sistēma, un problēma ir, kā iegūt kopējas ziņas. Viens no risinājumiem ir ontoloģijas. Faktiski ir runa par to, ka mēs varētu iesaistīties šai Eiropas projektā.

A. Spektors: – Īstenībā kolēģu teiktais liek man atkal atgriezties pie mākslīgā intelekta problēmas: tā ir neaptverama, bet mūsu – zinātnieku – uzdevums ir sadalīt problēmas mazākās, saprotamās apakšproblēmās un sākt risināt to, ko mēs šobrīd varam darīt. Viena no mākslīgā intelekta problēmām ir dabīgās valodas interpretācija jeb izpratne. Mani interesē tikai latviešu valoda. Ja vēlamies, lai latviešu valoda pastāvētu arī nākotnē, tad tai ir jāatrod vieta arī datorsistēmās un mākslīgajā intelektā. Salīdzinot ar visām mākslīgā intelekta problēmām, tā ir ļoti šaura, ierobežota joma, bet tas ir tas, pie kā mēs varam pieķerties. Es jau gandrīz 20 gadu ar to nodarbojos un redzu, ka darba tur rodas aizvien vairāk, un vairāk parādās jaunas problēmas. Tas iet kopā arī ar semantiskā tīmekļa problēmām, jo galu galā, ja mēs gribēsim arī semantiskā tīmekļa problēmu iedzīvināt tā, lai ar to varētu strādāt jebkurš, tad tas varēs notikt tikai tad, ja katrs varēs saprasties ar datoru savā valodā.
Viena no valodas izpratnes apakšproblēmām ir runas analīze un runas ģenerācija (šajā projektā mums ir sadarbība ar Lattelecom). Lattelecom šajā gadījumā interesē automātisko atbildētāju runas sintēze, lai nevajadzētu tik daudz operatoru Klientu apkalpošanas daļā. Mērķis ir, lai klientam uz viņa jautājumu atbildētu pati sistēma (nevis liktu spiest pogu 1, pogu 2, utt.) un lai tā saprastu, ko klients saka. Šim nolūkam tiek veikta runas analīze un arī runas ģenerēšana. Ar līdzīgām problēmām (ar runas ģenerācijas risinājumu izstrādi un runājošu pētniecisko modeļu izstrādi) sākām nodarboties jau pirms gadiem desmit. Bet līdz šim šī sintētiskā runa bija diezgan saraustīta. Praksē tas notiek tā, ka mēs ņemam runas ierakstu, sadalām sīkos fragmentiņos – fonēmās, un tad no rakstītā teksta mēģinām līmēt kopā fonēmas, bet nesanāk tekošs teksts. Nākamais uzdevums ir izveidot runas atpazīšanas sistēmu, un uz tā pamata veidot arī runas ģenerācijas sistēmu. Tas ir tuvākais projekts, kas noteikti būs tuvākajos gados, lai nu kur mēs ar to varēsim iespraukties.

R. Balodis-Bolužs: – Internetā jaunieši bija rosinājuši diskusiju par sabiedrības izglītību. Kāds bija teicis, ka viņam ļoti nepatīk matemātika, bet viņš gribētu mācīties datoriku. Vai tas ir iespējams – datoriķim nemācīties matemātiku!? Tai pašā diskusijā skolēnu vecāki un paši skolēni konstatēja, ka Latvijas Universitātē bez matemātikas izglītības nav iespējams dabūt augstāko datoriķa izglītību. Acīmredzot arī citās augstskolās ne.
Starptautiski jau ir bijusi diskusija par to, ka matemātiķis var ļoti veiksmīgi kļūt par datoriķi, bet datoriķis par matemātiķi gan ne.

G. Kļaviņa: – Borzova kungs ir saraucis pieri tik daudzās grumbās, gudrodams, kā gan var būt datorika bez matemātikas. Neraizējieties! Matemātika ir un būs vienmēr!

J. Borzovs: – Man tiešām nav, par ko raizēties. Mums šogad studētgribētāju skaits pieaudzis par 45 %.

G. Kļaviņa: – Vai tas nozīmē, ka šogad ir vairāk budžeta vietu vai uzņemšanā palielinājies konkurss?

J. Borzovs: – Palielinājies konkurss – šogad pirmo reizi pa daudziem gadiem vispār bija reāls konkurss. Tas droši vien tāpēc, ka beidzot izdevās nodibināt atsevišķu Datorikas fakultāti. Intereses pēc pašķirstīju LU fotoarhīvu un secināju, ka pirms 2007. gada nav nekādu liecību par to, ka tāda datorika vai datorzinātne Latvijas Universitātē vispār tiek mācīta! Tātad, ja nav redzams, tad arī rodas iespaids, ka nekā tāda tur nav. Tagad beidzot esam kļuvuši redzami, un gan jau tas kādu lomu nospēlēja.
Bet, atgriežoties pie jautājuma – var vai nevar bez matemātikas – tas lielā mērā ir konkrēto studiju programmu veidotāju lēmums, cik lielā mērā matemātika ir vai nav jāiekļauj attiecīgajās studiju programmās. Ja mēs sekojam prominentu starptautisku organizāciju rekomendācijām, tad matemātikai bija, ir un būs būtiska nozīme datorikā. Kāds gudrinieks ir teicis, ka īstās zinātnes ir tās, kuru nosaukumā nav vārda zinātne. Tāpēc lietosim terminu datorika, kas ir plašāks jēdziens un tad būs skaidrs, ka tā tomēr ir zinātne!
Tai pat laikā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē (tā to dēvē jau kopš 90. gadu beigām) datorika ir viena no tām zinātnēm, kas šo nozari balsta. Tur ir, ko darīt ļoti dažādu profesiju speciālistiem, un varbūt pat vairums šo cilvēku ir tādi, kuriem matemātika ikdienas darbā nav nepieciešama, vismaz ne tik daudz, kā mēs to liekam iekšā savās programmās. Tomēr objektīvi vērtējot, mūsu studiju programmas Latvijas mērogā ir vismatematizētākās. Nevienā citā augstskolā tik liela daļa matemātikas programmās nav. Vai tas ir labi vai slikti, tas ir cits jautājums.
Piemēram, mūsu bakalauru studiju programmā aptuveni 25 % no visa apjoma ir matematizēts. Otra galējība ir datorzinātne, kas ir ļoti matematizēts virziens, un matemātikas apjoma ziņā tas par pus semestri tikai ļoti nedaudz atšķiras no matemātikas bakalaura programmas.

U. Raitums: – Ko mēs saprotam ar to, ka ir vajadzīga matemātika? Nav jau vajadzīgas konkrētas matemātikas zināšanas, ka integrālis no ex ir ex. Vajadzīga spēja domāt ar līdzīgiem abstraktiem jēdzieniem un tādā loģiskā secībā, kā to prasa matemātika. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs, nevis tas, ka π lielums ir 3,14.
Jo vairāk mēs zinām, jo tālākos plašumos nonākam. Tas ir tas pats efekts, kā kāpjot kalnā: apvārsnis šķiet aiz šīs virsotnes, pēc tam izrādās, ka ir nākamā virsotne un apvārsnis it kā pabīdās tālāk. Jo augstāk kāpsim un jo vairāk mums būs zināšanu, jo plašāks būs apvārsnis, kuru mums vajadzētu sasniegt.

G. Kļaviņa: – Bet vai nav kolosāli, ka esat uzkāpis pašā augstākajā kalna galotnē un zem jums paliek daudz sīku virsotnīšu, kuras esat pārvarējis?!

J. Bārzdiņš:
– Es tomēr domāju, ka šī iešana uz horizontu mums ir raksturīga tāpat kā Dullajam Daukam.

R. M. Freivalds: – Pilnīgi piekrītot visam, ko teica profesors Borzovs, gribēju papildināt. Studenti arī ir dažādi – ar lielām un ar mazām ambīcijām. Man noteikti tie ar lielām ambīcijām patīk labāk. Studentiem arī vajadzība pēc matemātikas ir dažāda. Ja cilvēkiem vajadzīga tikai izziņa par to, ka viņš ir beidzis augstskolu, tad viņam īpašas vajadzības pēc matemātikas nav. Kā var izpausties lielās ambīcijas? Paskatīsimies pasaulē, kas ir uztaisījis to lielo dolāru vai lielo rubli? Viens no spilgtākajiem piemēriem – Google. Kas ir Google panākumu pamatā? PageRank algoritms, kas balstās uz ļoti advancētu lineāro algebru. Esmu jau pieteicis kursu par šādu algoritmu, cerams, ka nākamajā semestrī to varēšu lasīt, kur krietna puse no visa kursa būs lineārā algebra, kuru matemātikas nodaļā nemaz īsti nelasa. Otrs kurss, ko es jau diezgan sen lasu un uz kuru nāk ļoti daudz cilvēku, īpaši no datorikas nodaļas, lai gan tas nav obligātais kurss, ir datu aizsardzība un kriptogrāfija. Kur nu vēl praktiskākas tēmas! Tikpat labi to varētu saukt par skaitļu teoriju, jo tās pamatā ir tā skaitļu teorija, kuru daļēji zināja jau 18. gadsimtā. Bet pati skaitļu teorija un arī kriptogrāfijā fantastiski attīstījusies 20. gs. beigās. Modernā kriptogrāfija faktiski balstās uz kārtīgu skaitļu teoriju, un tur izmanto tādas lietas, ko mēs šeit lasām (es un mans kolēģis profesors Juris Vīksna), bet matemātikas nodaļā, baidos, to varētu arī nelasīt. Bet tā ir īsta matemātika, kas studentiem ir vajadzīga, jo mūsdienās to lielo dolāru nevar uztaisīt tikai veiksmīgi darboņi un pārdevēji.

G. Kļaviņa: – Kas tomēr notiks tuvākajā un tālākā nākotnē ar IKT tehnoloģijām un matemātikas zinātni, kas varētu izraisīt ja ne gluži sprādzienu zinātnē un tautsaimniecībā, tad ko ļoti tuvu tam.
Otrs – kad plašāk ieviesīs kvantu skaitļošanu un nanotehnoloģijas, kas notiks ar datu nesējiem un visdažādākajām tehniskajām ierīcēm? Tad taču visu vajadzēs radīt pilnīgi no jauna, jo tagadējās ierīces un sistēmas, arī aizsardzības sistēmas, ugunsmūri vairs nebūs derīgi. Kas notiks brīdī, kad, piemēram, kvantu datori būs plaši ieviesti?

R. M. Freivalds: – Kas notika ar lielgabaliem vai tankiem? Uztaisa jaunu, spēcīgāku bruņu, kuru neviens lielgabals nespēj pāršaut. Tad tiek izgudrots jauns, jaudīgāks lielgabals un atkal var pāršaut bruņas, tad uztaisa vēl stiprākas bruņas utt. Un tā dzīve iet uz priekšu.

G. Kļaviņa: – Jā, bet tieši par to jau ir runa. No vienas puses, PC, iespējams, savu mūžu ir nokalpojuši un vajag jaunas paaudzes tehniku, bet uz mirkli iedomāsimies, ko tas nozīmētu tieši Latvijai. Būtu ne vien jāiegādājas pilnīgi jauna aparatūra un programmatūra, bet arī jārada gluži jauna apmācību bāze. Vai valsts izglītības budžets to spētu izturēt? Tad sanāktu apmēram tā – no vienas puses milzīgs zinātnes progress, bet no otras puses – atpalikusi un novājināta tautsaimniecība, kas nekādam progresam nespēj tikt līdzi.

R. M. Freivalds: – Nu tad jājautā kolēģiem: aptuveni cik procentu no tā, ko jūs tagad mācāt studentiem, jūs paši savulaik esat mācījušies augstskolā un cik ir radies pēc tam?

J. Bārzdiņš: – Jāsaprot, ka datorzinātne un informācijas tehnoloģijas atšķirībā no tādām klasiskām nozarēm kā fizika un matemātika attīstās daudz ātrāk. Piemēram, ja saņem doktora grādu matemātikā vai fizikā, tad tās pamatzināšanas pietiek gandrīz visam mūžam. Turpretī datorzinātnēs tās pietiek gadiem desmit. Ik pēc 10–15 gadiem notiek lielāka vai mazāka revolūcija, kas maina domāšanas paradigmas. Manuprāt, tieši šī iemesla dēļ šīs zinātnes pašos pamatos atšķiras no klasiskajām dabaszinātnēm. Tāpēc tas vērtīgais, ko mēs varam no augstskolas iegūt, ir šīs matemātiskās zinības un matemātiskā domāšana.

G. Kļaviņa: – Tomēr par tehnoloģiju nākotni.

R. Balodis-Bolužs: – Gribot negribot jāsalīdzina šodienas sasniegumi ar laikiem, kad bija viens pats dators, viens PC. Interneta, ar kuru savienota visa pasaule, vēl nebija. Tās bija dīvainas emocionālas izjūtas, kad sākām lietot internetu. Tagad sākas trešais interneta posms, kad par kārtu masveidīgāki būs informācijas apjomi, kas ir pieejami no datora. Proti, ikviens mazais sensoriņš, viss, kas notiek pasaulē, ar katru cilvēku būs zināms internetā.

U. Raitums: – Tas vairs nav tik būtiski, vai dators darbojas dzelzī vai fizikāli, un pat ne tas, vai tas ir PC vai kvantu dators. No sabiedrības viedokļa tas vairs nav svarīgi, tas vienkārši ir darba rīks. Svarīgi ir tas, kā mēs varam ar to komunicēt un strādāt. Tieši semantiskās ontoloģijas princips droši vien būs tas, kas noteiks, kā mainīsies mūsu dzīve tuvākajā nākotnē pēc kāda laika. Vai tas būs uz mikročipiem vai uz nanočipiem, tas neko neiespaido manā attieksmē pret to.

R. M. Freivalds: – Kad es aizeju uz Parex Plaza un skatos Metropoliten operas tiešraides, man ir gluži vienalga, vai signāls nāk caur satelītu vai kā citādi, vai šis pārraides nodrošinājums saistīts ar lielu vai mazu tehnikas arsenālu – es esmu lietotājs un man ir svarīgi vērot kvalitatīvu izrādi.

G. Kļaviņa: – Un visbeidzot, – tehnoloģiju nākotne Dullā Daukas acīm.

J. Bārzdiņš: – Jā, tas arī ir saistīts ar tehnoloģiju nākotni. Zināšanu tehnoloģijas ir raksturīgas ar to, ka ir ļoti grūti paredzēt. Rūsiņš vienmēr min piemērus no vēstures, kur šie paredzējumi pēc kāda laika šķituši ļoti naivi. Tieši šī iemesla dēļ es gribētu atgriezties pie Dullā Daukas tēmas. Man šķiet, ka mēs šajā jomā ne tik daudz kāpjam kalnā, kā iepriekš tika minēts, bet gan ejam pretī apvārsnim un mēģinām to sasniegt. Jo tālāk ejam, jo tālāk pavirzās horizonts. Un tas ir labi. Ejam pretī horizontam un ceļā redzam šo brīnišķīgo – virtuālo un reālo – pasauli.
Manuprāt, latviešu, angļu un krievu valodā trūkst viena ārkārtīgi svarīga vārda, kurš atbilstu šīm Dullā Daukas trakajām idejām (crazy ideas) – pozitīvā nozīmē. Kā mums visvairāk trūkst šajā studentu jaunajā paaudzē, kur mēs kā pasniedzēji arī drusciņ esam vainīgi vai programmas ir vainīgas. Mums ir izcili hakeru tipa programmētāji, bet mēs kaut kā neprotam rosināt studentus uz trako, dullo ideju ģenerēšanu. Protams, 99 % no tām nepiepildās, toties 1 %... Manā jaunībā acīmredzot bija lielāka brīvības pakāpe – vismaz attiecībā uz maizes pelnīšanu (cik nu maksāja, tik maksāja) un mēs kaut kā vairāk meklējām šīs trakās idejas. No mūsu pētījumiem vairāk citē mūsu jaunības darbus, kad vēl varējām atļauties šīs dullās idejas. Un man ir mazdrusciņ žēl, ka mūsu studentu izlase – jaunie doktoranti – tomēr nav tik dulli, kā gribētos. Es būtu priecīgs, ja viņi vairāk meklētu kaut ko negaidītu.
Skaidrs, ka, datorzinātnei attīstoties, mēs pēc 10 gadiem brīnīsimies, kā mēs nepamanījām tik triviālas, pašsaprotamas lietas. Piemēram, runājot par GRADE būvi. Kāpēc mēs pirms gadiem 18, kad to sākām, nepamanījām, ka to vajadzēja būvēt uz metamodeļu bāzes, kāpēc mēs nepamanījām, ka tur vajadzēja lietot modeļvadāmās arhitektūras idejas. Tad būtu iznācis pavisam citādāks projekts! Turklāt visas šīs idejas ir tādas, kuras var paziņot telegrammā. Manuprāt, Kolmogorovam pieder šī doma, ka visas lielās idejas zinātnē var noformulēt telegrammā.

G. Kļaviņa:
– Nevajag nožēlot to, ko jūs neesat ieraudzījuši, bet vajag priecāties par to, ko esat ieraudzījuši, un tas ir ļoti daudz.

J. Bārzdiņš: – Domājot par programmām un par tālāku nākotni, gribētos nodot savu pieredzi jaunajiem doktorantiem. Viņi ir kolosāli ideju realizētāji, bet ideju meklētāju trūkst.

R. M. Freivalds: – Mani ļoti iepriecināja profesors Borzovs, kad viņš paziņoja, ka mums visiem kopā vajadzētu piedalīties Zinātnieku nakts pasākumos. Tur mēs varētu iet un pastāstīt, kas mums šķiet interesants. Jā, tieši interesants, nevis noderīgs praktiskiem mērķiem. Manuprāt, ļoti svarīgi ir jaunatnei parādīt, kāpēc tas ir interesanti.

G. Kļaviņa: – Man gribētos noslēgt šo jubilejas diskusiju ar franču filozofa, fiziķa un matemātiķa Renē Dekarta izcilo domu, kas varētu noderēt arī kā sveiciens jūsu institūta dzimšanas dienā: Definējiet jēdzienus – tā jūs samazināsiet cilvēces pārpratumus vismaz uz pusi!
Atrast visus šī lietotāja rakstītos ziņojumus
Citēt šo ziņu atbildē
Rakstīt ziņojumu 


Lēciens uz forumu:

KontaktiLUMIIAtgriezties uz augšuAtgriezties pie saturaArhīva skatsRSS sindikācija